sirdnA

Bezmiega karjera nav priekš manis. Kaut kad ap trijiem naktī izdevās atslēgties, lai sešos celtos jaunai dienai, sajūsmai un uzplauktnei, te es gribēju nolamāties, bet sekss ar māti likās nepiemērota tēma, mani viņa nekad nav uzbudinājusi, latviešu tradicionālie anālie lāsti arī kaut kā nepavilka, un tā nu es paliku bez nekā savos lamuvārdos. Tā ir, kad noguļ īstos brīžus, tādi nenāks vairs nekad.

Galvas vietā slapja vate. Izsūdzēju savas skumjas LMT zvanu meitenei, kura man mēģināja iesmērēt 4G internetu par nieka 71 (73?) centiem diennnaktī. Kas, ja apskatām tādu laika nogriezni, kā mēnesis, nav romantiski nevienā vietā. Viņa tā kā drusku apmulsa, kad es padalījos ar savu dzīvesstāstu un iemesliem, kāpēc es ne šodien un pat ne tuvākā gada rādiusā neņemšu to baigi foršo verķi, vot, nē un viss, tomēr novēlēja man jauku dienu un pateicās par sarunu.

Ciktāl par sarunu var saukt viņas monologu, kura laikā es skrāpēju stikla krātiņa matētās sienas un baudīju šīs neparastās izjūtas.

Tradicionālais ugunsgrēks aiz šķūņiem, otrais noteikti, bet var būt arī, ka trešais manā esamībā par Āgenskalna apdzīvotāju. Vienā un tai pašā vietā. Ko viņi tur dara otrā pusē un kāpēc? Ugunsdzēsēji gan ir forši cilvēki, man viņi vienmēr ir patikuši.

Pusdienās uzstājīgi pieprasīju "tos tur" salātus, ar ko izpelnījos ēstuves personāla patiesu cieņu - griķus ar siļķu tīteņiem un sīpolu ripiņām ne katrs ir spējīgs paņemt priekšā un apēst. Beigās es arī noraustījos un paņēmu kaut ko citu, kas izrādījās jūras kāposts, nekrietns un morāli sadalījies dārzenis. Varētu būt laiks ieviest sev kārtīgas brilles, šitās rāda metra attālumā, bet salāti bija tālāk.

Mugura bija izdomājusi sāpēt, tāpēc ārstējos ar gumijlācīšiem, tie salienot starp skriemeļiem un balstot skeletu, tā man mācījā. Forši lācīši, simpātiski un veselīgi, mums vajag vairāk tādu lācīšu. Gribu gulēt, vārdu sakot. Ceru, ka izdosies.