sirdnA

Būdams rīta cilvēks, es sevišķi neprotestēju, kad 7:35 viesnīcas numurā no griestiem sāka gāzties ūdens. Shit happens, pie tam es tāpat negulēju jau stundas trīs.

Izbaudīju rītu Kandavā, kura šai diennakts laikā atklājās visā pilnībā, neaizsedzoties ar cilvēkiem un citiem neglītiem objektiem. Stundas laikā satiku tikai trīs kungus, bet glāžainās acis un nedrošā gaita viņus raksturoja kā augstākā astrāla iemītniekus, un pie kandavniekiem viņus pieskaitīt būtu nekorekti.

Latvijas neskaitāmo pilsētu ģerboņi man nekad nav bijuši saprotami, bet Kandavas treju ozolzīļu fetišs nu ir iegaumēts uz mūžu. Ozolzīles bruģī, ozolzīļu ceļojums, Informatīvā Ozolzīle, ozolzīles kontūra, caur kuru blenž ļoti neglīta un ļauna veča, Ozolkalns un ozolzīļu kafija, līdz kurai es netiku, jo es neesmu desmit personu grupa.

No ozolzīļu ritma nedaudz izlec Gvadelupes dievmāte, kuru nekādi nebiju cerējis satikt šai kontinentā, bet nu te viņa tai Kandavā ir, ar visu katoļu baznīcu un kokgriezumu, kurš demonstrē brīnumaini stipru zīdaini, kurš kā štruntu notur dievmāti izstieptās rokās.

Kas cilvēkus ir trencis būvēt miestu tieši tur, es nesaprotu. Tur nav neviena horizontāla metra, ielas ir praktiski vertikālas un 20 centimetru platās ietves nerada drošības sajūtu. Toties bruņinieku pils makets, kuru sponsorēja SIA Kandavas ceļi, uzrunā, sevišķi krievvalodīgais apraksta variants, kur pēc uzņēmējdarbības formas krievu valodā - OOO kāds ir drošības pēc uzrakstījis "СИА", vēl kāds cits ir atzīmējis "(nevajag)" un tā šis nevajags nostāvēs vismaz gadus desmit, es ceru.

Foršs kakts, tā Kandava.