sirdnA

Dziļākajā bērnībā, kad interneta nebija, telefoni bija ar ripām un pie drāts, un televizorā rādīja stundām garās Brežņeva runas, es lasīju grāmatas un šķendējos par to neticami garlaicīgo vietu, kurā atrodos. Mērenās klimatiskās zonas mērenais centrs.

Kas mums te ir, es jautāju? Kalni ir? Mhm, desmit metrus augsti vismaz. Pat smiekli nenāk. Jūra ir? OK, ir kaut kāda plančka. Kad pietiku pie jūras klāt, gaidīju, kad tas paisumbēgums iestāsies. Jūra pakāpās tuvāk par kādu trešdaļsprīdi un tas bija viss? Garlaicība. Kas mums te aug? Egles...tās pašas, kuras aug tuvāko xtūkstoš kilometru apkaimē, izmisums. Kādā brīdī ieraudzīju dialektu karti. Re, kaut kādi ventiņi, Sēlijas - Aizmalēnijas izloksnes un kas ir dzimtajā ciemā? Dzimtais ciems atrodas nekādās izloksnes nekādajā akcentā, akurāt pa vidu. Mēs pat runājam nekādi. Koki mums ir tādi, kā visur, akmeņi visparastākie un zaķi bez brenda.

Un nekas pie mums nenotika, sevišķi vasarās. Grāmatās rakstīja par kaut kādām LOTOS vienībām, kurās piedalās visi pogolovno, rukā kā vājprātīgi eži un piekopj visādus piedzīvojumus. Atbildu - nekādu LOTOSu pie mums nebija, pat smakas no tiem nebija un ne mazākās eksistences pazīmes ar sajūtām uztveramajā apkārtnē, kura gan neko lielu neietvēra, bet nu, nebija un viss. Obligātā literatūra ir leģenda, teiksma un vecu bābu muldoņa, nevienā skolā, nevienā vasarā nekā tāda nekad nav bijis, nevienam. Grāmatās par to rakstīja, bet realitātē - nekā tamlīdzīga. Nolāpīts, es teicu, vasarās klunkurēdams uz ciema bibliotēku pēc kārtējām 4 grāmatām par aizraujošām lietām, kuras atrodas visur, bet ne šeit.

Tie paši Dziesmu svētki, kuros kārtīgi latvieši iet, stāv un krīt veselām pūrvietām. Nu, no kurienes tas viss, grhhh, no kurienes tie visi cilvēki rodas, ja minētajā dzimtajā ciemā neviens nekad un neko pat ar vārdu neieminējās, ka kaut kas tāds vispār eksistē? Nu, nebija nekādu Dziesmu svētku, nebija nemaz. Televizorā bija, grāmatā bija, realitātē - e? Pirmā dzirdēšana. Kaut kādi teorētiski svētki, kuros piedalās kaut kādi cilvēki no vietām, kuru, ticamākais, nemaz nav.

updāte. Par vasarām runājot, vai jūs cīruļus iemīlējāt vai ienīdāt? +30 grādi, biešu lauks no apvāršņa līdz apvārsnim, vientuļš resns puisēns ar trulu kapli, kuru nedrīkst uzasināt, jo iemesls, un kapa klusums, kuru vēl baisāku padata nolādētā, nebeidzamā, pretīgā pļirkstēšana, kad tas mērglis skrien pa gaisu pilnīgā bezjēgā.