sirdnA

Bijām uz kino apskatīt Annabelle.

Pieņemsim, ka seko spoileris, lai gan, ko tur var piespoilēt, es nezinu...



...ibo es kādu trešo daļu filmas nosnaudu, gaidīdams, kad viņi izmocīsies cauri kārtējai epizodei, kuras bija tik iepriekšparedzamas un klišejiskas, ka nāk raudiens. Nē, nu ja šausmenes līdz šim nav redzētas, ok, pavilks. Bū! brēcieni, pēkšņa mošķu izlēkšana, vecais, labais sātans, drausmonīga dizaina lelle, viss, kam jābūt.

Plus vēl filma pamanās man iespļaut sirdī. Sākumā rāda baznīcu, kurā godīgi ticīgie apgarojas. Kāds pusotrs simts cilvēku, neviens no tiem nav resns. Kā tad. Vienīgais puslīdz apvēlušamies tēvocis pēc dažām minūtēm tiek nomušīts, protams. Fu.

Un pārējais fufelis. Durvis pašas no sevis aizcērtas? Ček. Neredzami spēki svaida pa gaisu priekšmetus un velk blondo daiļavu pa zemi? Ček. Tumsā skan zīdaiņu brēkšana? Ček. Sātanam vajag dvēseli? Ček. Nah viņam vajag dvēseli? Nu, vot vajag un viss. Ček. Lelle sēž šūpuļkrēslā un šūpojas? Ček. Also, likt šūpuļkrēslu bērna istabā, kurš pēc maza mirkļa sāks zem tā bāzt pirkstus, ir kaut kas ģeniāls. Also, nēģeriene, par kuru es tā cerēju, ka viņa būs vūdū lielhercogiene, laidīs putas pa muti un karāsies pie griestiem, izrāda tikai vieglu nemieru, kad mājā ierodas personīgi sātans, mēģina izsaukt poličus, kad tas neizdodas, savā nodabā aiztipina uz savu dzīvoklīti, un vispār ir rimta, kā ezers novakarē. Also, tas blondīnes supermodelis vīrs ārsts, ghhh...



Filmai dodu vienu aci, jo ar otru es gulēju.