sirdnA

Pasakas dažiem padodiet uz skaitli trīs...te būs, iesākums.



“Foršs, silts vakariņš!”, pie sevis noteica Lielvārdes kunigs ,izstaipīdams sasēdēto pēcpusi, “laikam iešu drusku pastaigāt.”

“Vecais, beidz!”, aizrādīja Lielvārdes kuniga otrā puse, “tumšs metas, vellszinkas apkārt vazājas, sēdi mājās!”

“Šat ap”, attrauca vecais poliglots, “Lāčplēsītis sen pārplēsis visus lāčus, vilkus, lapsas un zaķus. Nez, ko puikiņš tagad dara?”, viņš nopūta garu un bēdīgu nopūtu, kā jau visi vecāki, kuru atvases dauzās pa pasauli un pat pazvanīt nevīžo, “es eju laukā”.

Vecais klumpačoja pa Ķeguma apkaimes pļavām. Šur tur arvien mētājās piemiņas par Lāčplēsi – vilka priekša, lāča pakaļa un atsevišķas ķermeņu daļas; zēns bija stiprs, bet drusku nevīžīgs.

Domās iegrimis, Lielvārdes patvaldnieks ieskrēja taisni kāda lāča spalvainajās krūtīs.
“Māni atsūtija Lacis Potapovs. Musu bratanus kads apbižojot. Tu par to neko nezini?” apvaicājās pekainis, saņēmis abās priekšējās ķepās Lielvārda galvu. Vecais jau taisījās vismaz iespļaut purnā slepkavam, kad atskanēja spalgi spiedzieni un milzu spēks atrāva lāci no zemes. Apstulbušā Lielvārda priekšā pekainis tapa akurāti pārrauts uz pusēm, tad vēl un vēlreiz – skats, kas agrākos gados tik bieži sildīja tēva sirdi, kad Lāčplēsītis šādos vasaras vakaros ampelējās pa mežiem.

Un tāpat, kā senās dienās, stalts jauneklis stāvēja ar lāča fragmentiem rokās. Tikai atšķirībā no Lāčplēša, kas deva priekšroku nātnām ūzām, linu kreklam un pastalām, šis jauneklis bija tērpts melnā smokingā un zīda apmetnī.

“Oh...uf...” večuks atelsās un iebāza mutē validolu,”kādu tad ļaužu būsi, stipriniek?”

“Vietējais, tēt!”, braši atņēma jauneklis un apskāva nu jau pavisam apdullušo Lielvārdes kunigu.

“Mēs bijām dvīņi, es un Lāčplēsis”, klāstīja jauneklis pa ceļam uz pili, “bet lācenei bija švaki ar pienu, nu, un viņa mani atdeva zīdīt vienai paziņai. Vaidelotis to nezināja, bet atnāca un savāca tikai Lāčplēsi. Es paliku pie savas zīdītājas un paaugos, līdz nolēmu, ka laiks iet pasaulē laimi meklēt!”.

“Vai, un kas tad tevi, dēls, zīdīja...?” ievaicājās Lielvārds. Abi bija nonākuši jau tuvu pie pils. Lāpu gaismā viņš pirmoreiz skaidri aplūkoja savi jaunatrasto dēlu,”...vo, vells!” viņam izrāvās. Zīdīšana tiešām mēdz atstāt dīvainu iespaidu uz bērnu ausīm.

“Sikspārnene”, jauneklis paskaidroja acīmredzamo.