Viena no jaukākajām medicīnas procedūrām ir kardiogramma, retā reize, kad dakteris nesaka:"Tagad drusku sāpēs", akurāt pirms tam, kad sagādā necilvēcīgas mokas un liek lūgties pēc vieglas nāves. Šorīt bija sevišķi jautri, kad divas medmāsas centās noturēt elektrodus pie manām, teikšu atklāti, drusku spalvainajām miesām. Beigās neizturēja un izcirpa kuplākās matu audzes. Arī tad lāga neturējās, jo nezkāpēc tieši elektrodam vajadzīgajā vietā bija nolēmis atrasties mana organisma vienīgais muskulis un tas bija tik tvirts un, ē, muskuļots, ka arī pie tā neturējās klāt, neskatoties uz laistīšanu ar kaut kādu šķidrumu, šķendēšanos un manu smiešanos. Bet nu beigās lietas notika.
Skolas gads iet uz beigām un jaunatne tiek vizināta ekskursijās. Dzirdēju, kā ceļā dodas, no skata spriežot, kāda trešā klasīte, kura pilnās rīklēs auroja: "Tumšāā naktēē ziedēēja, zaļa zāle el-po-ja! Lakstīīīīgāaala klūūsēja - vairs nespēdāāāma!"
Līksmība visās lietās un vietās. Pieņemu, ka tāpēc, ka beidzot ir iestājušies cilvēcīgi laika apstākļi, kādus Māra, Dēkla un Pērkons nolikuši priekš Dievzemītes.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}