sirdnA

Noskatījāmies Nacionālā teātra "Jūtu tektoniku". Šoreiz kārtīgi sagatavojamies, mana labākā daļa apbruņojās ar jaunu teātra binokli, es apgādājos ar klepu un mobilajā telefonā uzliku modinātāja signālu uz pulksten deviņiem (izrāde beidzas pusdesmitos).

Spoilers below, enter at your own risk.


Aktierēšanās. Man pa lielam patika, kā arī trīskārtīgā izrādes maniere. Nu, priekšpusē galvenie aktieri izpilda galveno tēmu, aizmugurē jauno izpildītāju kolektīvs izspēlē visādas mēmas ainiņas un ik pa brīdim uzrauj kādu ziņģi franču valodā, un vēl ik pa brīdim kaktā parādās simtgadīgie Parīzes mīlētāji, kuri iedzer pa kafejai un čubinās viens gar otru. Es klusībā gaidīju, ka izrādīsies, ka šie krunkainie eņģeļi ir galvenās tēmas dramatiski ciestošo un klaigājošo psihopātu nākotne, kad stulbums no galvas izgājis, bet nebija vis. Jo Pugam ir plika pļeška, bet Jakovļevam nav. Nezinu, kurš tur bija izcilāks par kuru, tā tāda gaumes lieta. Bet vispār forši nospēlēja. Jančevskai pīrādziņš par cienījamas matronas attēlošanu, mani jau uz to komisko parasti velk, mhm.

Viegli kretinējošas detaļas. Atklāju, ka esmu frizūru nacists. Rogas pričene visas izrādes laikā un Jančevskas pričene vecas maukas inkarnācijā man krita uz nerviem. Dziesmas franču valodā man a)lika apkaunēties, ka nezinu franču valodu, bet es ļoti labi apkaunos mājās, man tāpēc nav jāvelkas uz teātri un b)radīja sajūtu, ka es zaudēju kādu būtisku vēstījumu no visa tā pasākuma, jo nesaprotu, par ko jamie tur ziņģē. Tāpat nesapratu, kāpēc teorijā smukais un bagātais Puga ir ģērbts sliktāk par to bomzi 10.tramvajā, kuram viņdien manu acu priekšā nokrita bikses.

Fābula. Disklaimeris - tā ir mana interpretācija, daži varbūt spriež savādāk.

Tātad. Stāsts ir apmēram tāds, ka smukais un bagātais kungs ir savstarpēji neprātīgi iemīlējies laikam jau smukā un arī pabiezā kundzē, kura brīvajā laikā ņemas ar politiku, par sieviešu tiesībām cīnās, lai. Mīlestība ir abzolūti totāla, bet laime ilgst apmēram trīs minūtes, jo uz skatuves parādās kundzes māte, ļauns un sātanisks kobroīds. Kobroīdam līdz pat kuņģa čūlai riebjas, ka viņas stulbā un nekur nederīgā meita ir nogrābusi šitādu ērgli, tāpēc kobroīds sāk līst ar stulbiem padomiem. Mol, meitiņ, vai tik jums nav jūtu atsalums (abi nupat sūcās kā traki un nevarēja ne uz minūti atrauties, lai aizskrietu pēc prezervatīviem), vai tik jums tā mīla nav čuš un cauri? Meitiņa tad visā savā ofisa planktona smalkumā aizrāda jaunēklim, mol, jaunēkli, zini, man uz tevi ir galīgais pofigs, man tavā klātbūtnē nāk miegs un rauj uz vemšanu, vai tikai mums mīla nav pavītusi, e, jaunēkli? Jaunēklis savā vīrieša trulumā neuztver aizplīvuroto vēstījumu, ka meitiņa grib tikai painteresēties, kā šim ap sirdi, jamais, duraks tāds, sekundes laikā noveco par septiņdesmit gadiem un saka, emm, nujā, okei, nu, emm, āaa, nuja, man ar, zini, tāpatās, nuja, tāds atvēsums, ermm, jā, es tad nu iešu!

Ar veco kobroīdu jaunēklis uztur sirsnīgas attiecības, kas vecajam kobroīdam patīk.

Meitiņa, protams, metas vēl inteliģentākos pasākumos, viņa nofraktē prostitūtu, kurai iestāsta, ka daiļais & bagātais jaunēklis patiesībā ir pilns ar vēža metastāzēm un kuru katru brīdi noliks karoti sandalēs. Tādēļ ir pilnīgi loģiski, ka pēdējos mūža mirkļus viņam jāpavada ar jaunām maukām, kas pati par sevi ir teicama ideja, bet ne attiecīgajā kontekstā. Rūpīgi manipulējot ar to trulo tēviņu, tiek panākts, ka šis stāvus iemīlas jaunajā prostitūtā, un tas meitēns, dzejnieces dvēsele, arī ņem un iemīlas. Nu, un visi tādi no sevis iemīlējušies, viņi apprecas.

Minētā meitiņa uz šito visu noskatās, asinsspiediens viņai kāpj un dzīves izmisums sasniedz tik neizturamu ciešanu pakāpi, ka viņai až sāk veselais saprāts parādīties, un viņa tā kā atzīstās, nujā, es jau nemaz tā sākumā nedomāju, ka es jaunēkli nemīlu, es tikai gribēju būt smalka un diplomātiska, patiesībā man tas jaunēklis uh, kā iet pie sirds! Un kāzu rītā, kad jaunēklis pēc ļoti kāzu nakts streipuļo pa dzīvokli un līmē filmu, pasniedz viņam neapgāžamu dokumentāciju, ka viņa jaunā sieva patiesībā ir, nujā, Tāda Sieviete. Jaunēklis sabožas, iekausta jauno sievu, uz atvadām izvaro un šķiras. Viņi vispār diezgan saasināti uztver lietas, bet tāpēc tā ir drāma.

Bet ko pa to laiku dara vecais kobroīds? Vecajam kobroīdam neiet, jo jaunēklis ir aizņemts, ceļodams un mīlēdams jaunas prostitūtas, pie kobroīda vairs neciemojas un viņai bez izklaides sāk rasties klusa nojausma, ka viņa ir veca, nevienam nevajadzīga grabaža, viņa vairs nepucējas un viņai vairs nav, ar ko plirtēt, nu, ko tur vairs, viņa mirst nost.

Un tad ir bēres, un jaunēklis ir salīdzis mieru ar savu prostitūtu, un to durno bābieti, kas šo visu putru ievārīja, viņš arī dikti mīl (viņš vispār visas sievietes dikti mīlēja, laikam tāpēc tik populārs), un šī viņu mīl, un visi visus mīl.

Beigās ilgi dzied franciski, kas, kā jau minēju, man ne visai patika.