sirdnA

Svētdien notika Ekspotīcija uz Ziemeļblāzmu. Parks viss tāds no sevis smuks un sapucēts, saulīte un vieta, kur nolikt mašīnu, kas var būt labāks? Sirreāla estrāde, kur marmora betona kolonnu pakājē jaunatne trenkā bumbas. Ēka ir īsta pils, glīta un nesaskrāpēta, visādas zāles un daiļi griesti, viss gods godam. Nekādu piezīmju, izņemot nolauzto poda vāku.

Atturībnieka un mecenāta iekārtotajā namā mēdz rīkot korporatīvas balles. Pie viņa kapa, ja ieklausās, var dzirdēt svelpjošu skaņu, kāda rodas, kad nelaiķis strauji rotē zārkā.

Uzbraucam tornī un apskatām apkaimi. Trīs eiras no ģimenes, ja ģimenē ir divi bērni. Izrādās, apkārt ir ļoti daudz meža.

Ieturamies izklaides centrā Bilera. Kā liecina bildes pie sienām, vieta ir saņēmusi pelnītas godalgas šansona kultūras popularizēšanā. Paldies Žāklītim, šansona kultūru neviens nemēģināja reāli piekopt. Viesmīlis pieklājīgi apvaicājās, vai garšoja, mēs pieklājīgi atbildējām ka jā, un šķīrāmies kā draugi.

Tālāk aizbraucam līdz Austrumu molam. Atšķirībā no pils tur nekas nav glīts un sapucēts, bet to var saprast, glītu un sapucētu purvu šaipus Kordiljeriem ir ļoti maz. Piebraukšana ir visai interesanta, jāspraucas pa pusmetru platu dambīti bezgalīga tīreļa centrā, uz kura jau stāv trīs kārtās noparkotas mašīnas. Toties mols ir pat ļoti staigājams, atšķirībā no Rietumu mola, līdz kura galam līdzīgā Ekspotīcijā pat nenonācām, jo tur jālēkā pār nevērīgi izmētātiem betona bluķiem.

Atzīmējamies mola galā un braucam mājās. Tagad drusku svilst seja, laikam no saules.