sirdnA

Austeru ēšana ir antiveģetārisma apoteoze, es tā teikšu.

Re, jau ar pirmo teikumu iebraucu auzās. Ko es jēdzu par austeru ēšanu? Tikpat, cik blondīne, kura sūdzējās mātei, ka nekad nepaliks stāvoklī, jo nespēj sevi piespiest norīt to draņķību. Nekad neesmu ēdis, un, ja tāds būs Žaklīša prāts, nekad arī neēdīšu, āmen.

Dzīvu dergļu rīšana ir līmenis, kurā negribu nonākt. Viena lieta ir patērēt miesu, kura jau pirms četrpadsmit gadiem ir nomušīta, sasaldēta, vadāta pa visādām noliktavām, aizmirsta bitumena noliktavā, atrasta, nomazgāta un tad pārdota man kā organiski audzēts latviešu cūks. Pavisam cita ir norīt dzīvu radību, kuras sakropļotais ķermenis pēc tam svaidās pa kuņģi kliegdams, o gād, vai mī, VAI MĪ!!, līdz apklust ar kinematogrāfisku gārdzienu.