Organisms strādā kā pulkstenis. 18.jūnijā medmāsa iepūta man ausīs spaini ūdens un mēs kopīgi apbrīnojām izskalotās lietas. Nudien, kur paliek smadzenes? Tad es iedomājos, ka varētu negaidīt, kamēr palieku totāli kurls, bet, sacīsim, pēc pusgada ieskatīties sev ausīs, vai nav kas sakrājies un varbūt iepūst vēl pa spainim ūdens. To arī ierakstīju savā lielo darbu mazajā grāmatiņā.
Un raugi! Paiet akurāt pusgads, ir 18.decembra spirgtais un saulainais (tur aiz mākoņiem ir Saule...) rīts un viss notiek - viena auss ciet. Otra gan vēl strādā, pateicoties kam es šobrīd čakli vairoju nacionālo kopproduktu, nevis skatos trešo sapni pēc kārtas.
Viss notiek.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}