sirdnA

Ak, jā. Sāga par krāsniņu.

Iepriekšējās nodaļās ar gavilēm un tokajieša plūdiem tika sagaidīta jaunā krāsniņa, kura izlaida garu pēc kādas pusstundas darbināšanas. Cepeškrāsns izslēdzās un viss. Nākamajā rītā cepeškrāsns ļāvās ieslēgties, bet uzticību krāsniņa bija zaudējusi.

Aizvedām krāsniņu atpakaļ uz bodi ar lūgumu atdot piķi, bet jau pazīstamie džeki paskaidroja, ka priekš tam vajadzēs izveikt krāsniņas detalizētu ekspertīzi un jā, krāsniņas otrā inkarnācija atkal brauc uz Valmieru.

Vispār, man tīri valstiski ir prieks, ka visādi servisi atrodas nomaļā provincē starp gotiņām un sagruvušām cūku fermām (tā mēs metropolē iztēlojamies eksistenci aiz 7.tramvaja galapunkta Ķengaragā). Lai cilvēkiem ārpus Rīgas ir darbs, tas tak labi.

Serviss lietai pieiet atbildīgi. Akurāt, kad minētā Igaunijas brauciena laikā Salacgrīvas Lukolī dzēru kafiju, pazvanīja un gribēja zināt, cik ilgi krāsniņa jādarbina, lai iestātos letālas sekas. Kad pārbraucām no Igaunijas, pienāca zvans no veikala, ka tā krāsns atkal ir atpakaļ ar tekstu, ka viss ir kārtībā, viņi to krāsni ir darbinājuši 2 stundas un 10 minūtes, un strādā kā konfekte. Pārvedām krāsniņu mājās, šoreiz bez lieka trokšņa un ovācijām. Pagaidām, man liekas, pie cepeškrāsns neesam pieķērušies. Var jau būt, ka strādā...

Un jā, Lukoļa kafija bija labākā ceļojuma kafija papīra glāzītē konkurencē starp Makdonaldu un Statoilu.