sirdnA

Skopais (un, cik var spriest, mentāli izaicinātais) esot runājies ar Dievu.

"Dievs", jamais teica, "tu esi tik varens un dižs. Kas tev ir tūkstoš gadi?"
"Viens mirklis", atteica Dievs, būdams labā noskaņojumā.
"Mhm, mhm...", skopais (un nepilnais rublis) attīstīja domu, "un kas tev ir tūkstotis dālderu?"
"Sīcene!", bravūrīgi teica Dievs.
"Uzdāvini sīceni!", teica skopais (smadzenes gludas kā bērna pakaļa...) un pastiepa krājcūciņu uz debesīm.
"Pagaidi mirkli!", attrauca Dievs, izslēdza mikrofonu un smējās. Tā Viņam bija izdevusies diena.

Nujā, par relativitāti, tātad. Piemēram, kad tirdzniecības centros tukšiem aizgaldiem nostiepj priekšā krāsainu širmi ar uzrakstu "Te drīzumā būs ogogo kāds kruts iepirkšanās brīnums!", varam būt droši, ka drīzums iestāsies neba nu šogad, un arī ne nākamgad, ja vispār jebkad. Daži drīzumi tā stāv desmitgadēm ilgi, mhm. Vai arī tas pats tūlītās atverošamais kebabs Āgenskalnā, kurš drīzumā atveras jau no pagājušā gada.

No otrās puses, mūžība paiet daudz ātrāk, nekā tāds drīzums. Ja kāds tirdzniecības nams sludina, ka, vot, tagad cenas 5000 produktiem taps nomestas zemē un tur arī paliks uz Visiem Laikiem, āmen! tad varam būt droši, ka Visi Laiki paies pēc, lielākais, divām nedēļām.

Viss ir relatīvs.

Un kaut kur mētājas vientuļš skopa mikrocefala skelets ar krājcūciņu. Apsnidzis.