sirdnA

Labā ziņa ir tā, ka ne katrs dzeltenais šķidrums, kura peļķīti tu atrodi uz trolejbusa grīdas, ir urīns.

Vispirms Ļermendeļa (tā mēs jaunībā saucām ievērojamo, bet garlaicīgo Lāčuzemes dzejnieku Ļermontovu) ielas pieturā atskan jautra čalošana. Akurāt kā dzirnavu strautiņš, vecā meldera vien trūkst. Skatos apkārt, ne dzirnavu, ne meldermeiteņu, ne velna.

Čalošana turpinās. Tad kāds vīrelis lēni, lēni, kā miegains šļūdonis, sāk gramstīties pēc lielās sulas pakas, no kuras gāžas ārā nezināmas izcelsmes šķidrums, iespējams pat, ka sula. Kamēr šļūdonis notēmē abas acis uz paciņu, kamēr izstiepj taustekļus, kamēr sagrābsta to paku - izlīst diezgan daudz. Trolejbusam griežoties un bremzējot, uz grīdas veidojas diezgan interesantas formas peļķe.

Šļūdonis nākamjā pieturā izplanē laukā ar visu savu sulas paku.