sirdnA

Meimurojot ekspedīcijā pa Buļļu salas bezgalīgo pludmali, es atminējos seno stāstu.

Cilvēks un Dievs klunkurēja pa jūrmalas smiltīm. Cilvēks atskatījās uz pēdu virteni un pamanīja, ka vietās, kur viņam bija klājies sevišķi grūti, ir tikai vienas pēdas.

"Dievs, kāpēc visgrūtākajos mirkļos es biju viens?", jautāja Cilvēks.

"Tāpēc, neticīgais," darīja zināmu Dievs, "ka tad es tevi nesu uz rokām." Cilvēks uz brīdi bijībā apklusa, bet tad izšņauca acis un ieskatījās pēdās rūpīgāk.

"Un kad tu mani nesi, tev kājās bija manas kurpes, ja?", viņš indīgi apvaicājās.

Tie bija viņa pēdējie vārdi, kurus neviens tā arī nedzirdēja, jo Cilvēku nospēra zibens, un dzīvs palika tikai Dievs, kurš arī nodiktēja šī stāsta oficiālo versiju.