sirdnA

Dūlitla peldošā sala, pie šitās es šo to iemācījos par cilvēka anatomiju.

Biju viltīgs - notēmēju seju skolotājas virzienā un lasīju grāmatu. Domāju, ka tad viņa neredzēs, ka es nemaz neskatos uz tāfeli, jo pēc manas teorijas, to redz pēc sejas virziena, nevis acīm. Pamanīja gan. Teorija izgāzās.

Imho, tas bija mūsdienu analogs "Stundā spēlējas ar mobilo telefonu!" Bet piezīmi es tad, imho, nedabūju. Laiks bija jaukāks un sirsnīgāks.

Kamōn, vidusskolā bez problēmām gāja cauri numurs, kad mēs stundās spēlējām šahu aizmugurējos solos. Galvenais bija pareizi atbildēt uz skolotājas jautājumiem, pildīt uzdevumus, un, kamēr turējāmies uz pieciniekiem un neklaigājām, varējām spēlēties.