sirdnA

Parasti uz darbu neņemu līdzi sainīti ar pusdienām. Šorīt paņēmu un atcerējos, kāpēc es tā nedaru.

Kārbiņa sēž blakus un dzied saldi, kā Odiseja sirēna:"ĀĀĀpēēēēēēd māāāāni...Āpēēēēddd....mmmm....." Fe. Tas ir kā pohainam alkoholiķim nolikt pie šņukura kārdinošu pudeli un pateikt, ka dabūs to kaut kad, nezināmā nākotnē. Vai arī atmetošam pīpmanim nokraut uz galda cigas, sērkocīšus un pelnutrauku un pateikt, ka tas jau tev netraucē, lai stāv manta, tāpēc jau vairāk negribēsies, ka vot tā taisni pa rokai nolikts.

Nujā, es esmu rīma.