sirdnA

Uf, dzimtā virpa.

Atgriezāmies no Norges, Toby Keith koncerta. Koncerts visnotaļ jauks, ar roku vēcināšanu, līdzi dziedāšanu un tā. Gandrīz visas dziesmas pareizās (tās, kuras man patīk).

Publika kaut kāda kautrīga. Kad mākslenieks ir norāvis savu pusotru stundu (pagāja kā pusstunda, goda vārds!) un aizlaidies no skatuves, saceļas rēkoņa, mol, nāc apukaļ, mēs tevi mīlam! Atnāca, nodziedāja vēl vienu gabalu un visi tūkstoši kaut kā pēkšņi rātni un klusi pieceļas un tinas mājās. Tas nu tā.

Norge, kā parasti, satriec ar vilcienu. Slīd kā ieeļļots spoks, klusi, līgani un zibensātri. Līdzās sliedēm dzīvo cilvēki mierā un klusumā. Kāpēc mūsu kastes taisa tik nešķīstu trobeli un velkas kā uz kapiem?

Salīdzinot lidostas - Rīgā ir smalkāk tjūnēti pīkstamvārti, pie pārbaudes vienā un tai pašā uniformā Rīgā metāldetektors pīkst, Oslo nē. Toties Oslo ir skarbi drošībnieki. Es pa reizei mēģinu dabūt sev kādu sērkociņu kasti kolekcijai, un šoreiz bija līdzi kārba ar konkrētiem sērbaļķiem, tādi pirksta lieluma objekti ar sēru vienā galā, kad uzraujot, degot minūtes piecpadsmit. Teorētiski, jo līdz uzraušanai es netiku.

Nē, lidosta saka, ar šitām dinamīta šaškām jūs, bārdainais ambāli ādas jakā, lidmašīnas salonā netiksiet.

Tad vēl auss nosēžoties sāka nejauki sāpēt, pat aizmirsu, ka jānervozē. Viss uz labu!