Sensenos laikos, man liekas, kaut kad augusta beigās, kāds mēreni barots vīrietis pašos spēka gados aizsāka stāstu, kuram īsti nezināja beigas. Starp citu, ne pati saprātīgākā pieeja, bet kas tad to varēja zināt. Nu lūk, un tagad stāstam ir pienācis gals un piektā, pēdējā daļa (iepriekšējās tepat pie iepriekšpostiem mētājas).

----------------------------------------------------
Raziēls no savas puses izstaroja sērīgu pārmetumu un rāmu, klusinātu gaismu, kura piepildīja pagalmu, izvairīdamās tikai no melnā mošķa ar divriteni.

“Georg, Georg,” viņš šūpoja galvu, “krietnākais no bruņiniekiem, līdz kam tu esi nonācis, ko? Tie taču ir tīri fūzeļi, ko tu tur streb.” Erceņģelis pamāja ar roku un duļķainais šķidrums Jurčika pudelē ieguva melnās tējas krāsu. Jurčiks ierāva malku un atzinīgi nokrekstējās.

“Gods godam, no konjaka tu šo to saproti, mhm,” viņš iedzēra vēl. “Bet zobenu atdot nevaru, vot, nevaru i viss!”
( ... tālāk ... )
Paldies!