Ach, zīmoli!

Atminējos, kā saldajā 1990.gadā cierēju pa Rīgu baltās adidas krosenēs, sveiciens no ļoti simpātiskas radu kundzes Amērikā, kuras, diemžēl, vairs nav (kundzes, ne jau Amērikas). Mamma ilgojās, lai mani par tām uz ielas nosit, un rekomendēja šādā situācijā nevis tēlot varoni (jo es biju pazīstams, kā bezbailīgs kauslis, mhm), bet gan nomest tupeles un bļaudamam bēgt. Tāda izdevība gan neradās, jo manas acis, kuras kā divas psihopātiskas ogles zvēroja no mana galvaskausa purvainajiem dziļumiem, atbaidīja kriminālos elementus.

Toties par adidāsenēm man palika pats labākais iespaids, jo tās velna kurpes man kalpoja gadiem ilgi, un, ja es būtu attapies apvīlēt īkšķa nagu, kalpotu vēl šobaltdien. Bet es neattapos, nags izurbināja krosenē caurumu un skaistums bija pagalam. Stāsts par īkšķa nagu ir atsevišķs un varbūt es to kādreiz izpaudīšu, bet varbūt arī ne.

Tai pat laikā, starp citu, manī nocietinājās pārliecība par brendu produktiem, kurus speciāli mūsu tirģelim ražo no sūdiem, jo ASV adidāsene bija nesagraujams tanks, bet adidāsene, ko es pēc tam nopirku tepat, sabruka pēc pusgada