Par konditoreju runājot, jūs zinājāt, ka prjaņikiem nav jābūt akmenscietiem, bet tajos var tīri normāli iekost cilvēks bez hidraulikas žokļos?

Manā vētrainajā bērnībā (PSRS, uzvarējušamais sociālisms un piecgade trijos gados) es grauzu viskautko, nekādas stiklenes vai cukurgraudi man nelikās par cietu, bet prjaņiki bija Izaicinājums. Atceros, bija atsevišķi eksemplāri, kurus es ar nopūtu noliku nost, jo...nu...nevar tajā objektā iekost. Pat ne kripatiņu nevar noskrubināt.

Droši vien, ka padomju prjaņiki bija gatavoti bez tām sātaniskajām E-vil piedevām, bet pa taisno no tīra ģipša, kurš, gods, kam gods, nav ne konservants, ne irdinātājs, ne krāsviela, ne emulgators, ne garšas pastiprinātājs, kaloriju tajā nav un tauki pa nullēm. Diētisks līdz beidzamam.

Anyway, cik eņģeļu tad gala beigās satilpa uz adatas smailes?

Un, ja jau iesākām par to runāt, cik grēcinieku ietilpst vienā elles katlā?