Palasīju cibas sarunu par dievu. Saruna kā jau saruna. Neatbildēšana uz uzdotajiem jautājumiem, atbildēšana uz neuzdotajiem, toties iedomātajiem, piesiešanās vārdiem un apsaukāšanās. Man liekas, par dievu labāk runāt personīgā sarunā, nevis internetā un drukātā tekstā. Lasītais teksts galvās atskan pašu balsī un intonācijās, tāda saruna ir vēl vairāk saruna ar sevi pašu, nekā saruna parastā, ar skaņu un attēlu, un 3d.

Agrāk gan taisīja mantas.

Krāmējos pa dzīves gruvešiem un uzgāju kartiņu, kura tika saņemta 2000.gadā. Ziniet, no tām, kuras sāk pīkstināt melodiju, kad tās atver? Es nezināju un palēcos diezgan augstu, kad šis senatnes izstrādājums diezgan skaļi sāka pīkstēt Mendelsona kāzu maršu. Ilgi gan tur lādiņu, jāsaka.