Moš man arī galvā kaut kas aug? Šorīt dodos uz darbu, viss tāds apzinīgs un laikus. Pa ceļam konstatēju, ka mājās palikusi vārtu atslēga. Nu, palika un palika, ko tur daudz. Pienākot pie ofisa vārtiem, atceros, ka darba dators arī ir mājās un tas ir nedaudz kritiskāks elements sekmīgai projektu virzībai. Tipu tapu mājās. OK, dators ir, varētu pie viena tās atslēgas paņemt. Tikai to nav nevienā no piecām parastajām vietām. Pārmeklēju neparastās, tad drošās, tad pavisam drošās vietas, arī tur nekā. Saprotu, ka vīri melnā tās man ir nospēruši. Iekāpju mašīnā un zemapziņa par mani apžēlojas, atgādinot pat to, kur es tas atslēgas piektdien iebāzu. OK, atslēgas mums ir, cik jauki.

Tad es iedomājos, ka man ir lieki daždesmit eiro, kurus vajadzētu iebāzt bankomātā, jo bankomāts neko neaizmirst, atšķirībā no manis. OK, iebāžu eiras makā un atkal dodos ofisa virzienā. Pusdienlaikā domāju realizēt bankomāta projektu, atveru maku, abet tur nenieka nav, un daždesmit eiro arī ne. Es nedaudz apraudos par šādu liktens triecienu un ēdu pusdienu picas šķēlīti, pārdomādams, kur tagad mani graši klīst.

Vēlāk izrādās, ka grašus kaut kādā apziņas aptumsumā esmu iebāzis nevis makā, bet somā. Karoč, širmis brauc ar pieaugošu paātrinājumu un drīzumā Āgenskalnu rotās tukls kungs bez drēbēm, kurš mēģinās noskriet piekto trolejbusu, jo tā kādreiz esot mamuti medīti.

Atcerējos, ka ir Spotify un tur ir salasīta liste ar mūziku. Tāda jauka atgriešanās. Sagruvušai atmiņai ir savas priekšrocības, visādi patīkami pārsteigumi