Par lietām prātojot, ir samērā vienkārši bēgt, ja tavā virzienā ripo tanku divīzija, ik pa brīdim no gaisa met bumbas un visādi blēņdari uz ielām griež cilvēkiem nost galvas. Kāpēc gan neaizbēgt no šādas ikdienas? Var jau būt, ka manī pamostos orks un es nīdētu okupantus tā, ka man pēc tam medaļas ar ķerru no pakaļas vadātu līdzi, visas man nesatilptu uz varonīgās krūts. Bet nu diez vai, diez vai. Tāpēc jau viss ir tik vienkārši, kad iet pavisam traki.

Bet, ja pie Rīgas nostādītu virkni dižgabalu un tad teiktu - labie, dārgie, zelta, vienīgie! Mēs visi esam patīkami un saprātīgi cilvēki, mums visiem patīk pasēdēt pie galda, papļāpāt par mākslu un politiku, un vēl šādi tādi sīki dzīves prieki. Kāpēc jums tā satraukties par dižgabaliem? Jūs gājāt uz darbu? Nu, tad tā arī turpiniet! Vakaros iesūcāt pa aliņam? Labucīši, re, atlaide sešpakām! Jums patīk domāt, ka esat seni un unikāli? Protams, esat! Līgo, līgo! Vai tad mēs jums traucējam? It nemaz! Lai tie dižgabali te pastāv, un, ja jūs rātni uzvedīsieties, tie nekad neizšaus, vai tas nav jauki, ko?

Lūk, šādā te apgaismotā okupācijā, vai plakāta ļaudis tā uzreiz ņemtu un bēgtu? No kā? Vai nikni cīnītos pretī? Kā tad, muša pret aisbergu.

Re, pie šādas okupācijas bēgšana kļūst sarežģītāka.

Laiciņš šodien jauks, tāds mīlīgs un silts vasaras vakars, Vecrīga, dzeltena laternu gaisma, gadsimtiem vecie mūri, mūzika un ļaužu sarunas daudzās valodās. Jauki.