OK, pazaudēju savu single malt jaunavību ar 10 gadus vecu Ardbeg viskiju.

Garšo pēc sālītas, ar gruzdošu kūdru apbērtas gotiņkonfektes.

Dzēriens man neliekas īsteni piemērots jautrām viesībām, kur izvērst visu, ko nu dievs devis un tapt ar katru brīdi asprātīgākam un zinošākam starptautiskajā politikā un ginekoloģijā. Tas vairāk derēs novembra pievakara sēdēšanai mājās kāda purva malā, pasaules aukstuma un pelēcības vērošanai un apcerei par visa esošā niecīgumu.

Hm, es tagad esmu tāds Straumes dzirnavnieks un šis statuss man rada dažas idejas.

Ja es samaltu cigareti vai cigāru, vai man sanāktu šņaucamtabaka?

Reizēm dzīvē neveicas, piemēram, vakara laikā uz galda divas reizes ir kreicene un pīķene, un abas reizes es neesmu tas, kurš tās paceļ.

Toties reizēm paveicas, piemēram, kad es ēdu vakariņas un man Grūti Aizsniedzamā Vietā ieniezas mugura. Liekas, viss pagalam, bet nē - man rokās ir dakšiņa un es bez rūpēm varu pakasīt muguru ar to.

Dzīve ir skaista.