Vienkārši tāpat ko ierakstīšu, savādāk man frendlistē pusotru stundu neviena pīkstiena, kļūst baisi un vientuļi.

Tātad, zils mākonis atslīdēja pār sila stūri un nezināmu iemeslu dēļ apstājās virs pamestās amonjaka mucas, kura 35 grādu karstajā dienā līksmi burbuļoja, vārīdama nezināmu ķīmisku maisījumu savās sarūsējušajās dzīlēs. Mākoņi tāpat nevar apstāties, sprieda laika zīmju vērotājs, tiem nav bremžu...laikam nav. Gaisā var nobremzēt ar izpletni. Vai mākonim no pakaļas rēgojas izpletnis? Nē, nerēgojas.

Tīrā saprāta un loģikas argumenti bija izsmelti, bija pienācis praktiskās pieredzes iegūšanas laiks. Vērotājs norāpās no malkas skaldāmā bluķa, notrausa skaidas no šorteļiem un piesardzīgi devās aplūkot neparasto parādību tuvāk, tādējādi cerēdams iegūt papildus informāciju, uz kuras balstīt turpmāko rīcību.

Zem mākoņa bija vēss. Vispirms atlaidās nežēlīgā jūlija tveice, tad kļuva dzestrs un tad pa zāli sāka izplesties balta sarmas kārta. Zīmju vērotājs nopētīja apsalušās sandales, izlēma, ka risks kļūst nepieņemami liels un laidās prom. Sandales palika piesalušas pie zemes, un vērotājs, lēkdams un spiegdams, joza tukšo māju virzienā, cenšoties pēc iespējas mazāk pieskarties negaidīti aukstajai zemei, pie kuras lipa basās kājas.

Kaut kā tā. Re, kamēr rakstīju, kāds iepīkstējās arī listē.

Maģija darbojas.