Vēl viens trieciens un ilūziju sagrāve.

Līdz šim es domāju, ka mūsu diženākais no sīkajiem bārdainajiem vīreļiem, Rainis, ir sarakstījis vienu puslīdz ciešamu eposu, par Lellīti Lollīti. Šīs domas gan vairāk ir bāzētas uz miglainām bērnības atmiņām, kad mums mājās kādu brīdi dzīvojās pārnēsājamais gramofons. Bija tādi čemodānveidīgi objekti, vienā pusē bija disks ar motoru un adatu, otrā pusē bija aurava. Gramofonam līdzi nāca skaņu plates, kurās kāds siekalaini saldā balsī bija ierunājis minēto dzeju par Lellīti Lollīti. Manam trīsgadīgajam (4?) prātam šī dzeja patika, klausījos to labprāt, un maķenīt iemīlēju Raini.
( ... tālāk ... )

Ratā ar šitādu bērnu dzeju. Esmu šokā.