Ziemassvētku plāns - saslaucīt lielākās putekļu kaudzes, noķert zeķu rūķi un drusku parunāties. Tas pēdējā laikā ir aptracis un zeķu vietā čiepj skrūvgriežus. Man bija kādi pieci, seši...septiņi? skrūvgrieži un svētdien pēkšņi nebija neviena. OK, izņemot akumulatorskrūvgriezi, kas ir laba, tomēr paliela manta operācijām šaurās bezizejās. Vēl ir tas skrūvgriežveidīgais (kas par vārdu no paša rīta, ne? Skrūv-griež-vei-dī-gais...skaidra poēzija!), tātad, skrūvgriežveidīgais (loving it!) pipstiķis manā kabatas nazītī, ar to var atskrūvēt lietas, ja ļoti vajag, bet kaut kā tomēr pietrūkst. Rūķi, baidies.

Vispār, gribēju painteresēties, jūs arī stāvat uz pēdu priekšējās daļas, kad autobuss brauc pār sliedēm un nelīdzenu bruģi? Dzimtais 21.buss uz VEF tilta mani pāris reizes apbalvoja ar pamatīgiem sitieniem, kuri caur papēžiem aizceļoja uz mugurkaulu un tur kādu laiku sāpēja, manu dzīves kvalitāti neuzlabodami. Tāpēc tagad es paslienos pirkstgalos par kādu centimetru virs grīdas, liegi šūpojos un iztēlojos, ka esmu dirižablis.