Neviens jau mums neļaus izvēlēties tos albāņus, kuri izliksies par sīriešiem, lai mēģinātu no šejienes ar kaujām izlauzties Hitlerijas virzienā, tomēr gribētos, lai viņi būtu no kultūrām, kur ir pieņemts sabiedriskajā transportā turēt muti ciet. Stundu klausīties ārzemju meitenes, kuras, protams, daudz strādā, viņas ir slimas, bet daudz strādā, viņu partneres un kolēģes saļimst ar dzīvībai svarīgu orgānu atteikšanos funkcionēt, bet viņas turpina strādāt, viņas vārtās koridoros uz grīdām, jo paiet nespēj, bet turpina strādāt, un viņas strādās vēl un aizrautīgi stāstīs par to pilnā rīklē, un samērīsies ar izdegšanas simptomiem, kurai kurš ir briesmīgāks, tas ir kaifs zem vidējā.

Hme, ja es tā pārdomāju, beidzamā laikā ir kritis acī kārtējais dzimumu sadalījums, puisēni mērās ar krāniņiem un gadžetiem, meitenes mērās ar to, cik daudz strādā un cik gauži tas viņas ir nomocījis, vinnē tās, kuras ir pārmocījušās vairāk, un tas nav īvulais sovjetisms, vai latviskā dzīvesziņa, šīrīta mademuazelles bija tālas ij no PSRS, ij no Dainu skapja.

Hm, a kur īsti sākas kalns, ir tādas skaidras līnijas? Savādāk palasīju dienišķo Bībeli un raugi, 2.Mozus grāmatā, 19.nodaļā Moiše saņem instrukcijas, ka trešdien ieradīsies Dieskungs personīgi, un tāpēc, lai visi nomazgājas un galvenais, vot, ne ar pirkstu nepieskarties Sinaja kalnam, kas pieskarsies, to uzreiz ar akmeņiem nomētāt.

Kamōn, a kā var zināt, kur kalns sākas? Un, vot, ja es tam robežpārkāpējam metu ar akmeni un tad pilnīgi dabiski aizmetu garām un trāpu pa kalnu, ko tad? Labi, akmens nav dzīvs, a ja es uzmetu kaķi uz kalna? Aitu? Kamieli? Un kā es zinu, ka tas ir pareizais kalns? Labi, Sinaja kalnu visi zināja, a ja es tagad dodos mājās un uz Torņakalna kāds sāk ebrejiski (hrgalghhhhšš'hhharglhtktktkšš'hghghh!!) bļaustities, tad ko, man tam kalnam ir brīv pieskarties? A ja nu uzreiz ar akmeni? A ja nu tam augšā vienkārši ir slikti?

Dzīve ir baisa, kad uz katra paugura pa Mozum.