Hme. Saņēmu apsolījumu, ka, ja strādāšu 20 stundas diennaktī mēnesi no vietas un paveikšu virkni brīnumu, man, varbūt, būs iespēja paskatīties uz konfekti, un uzzināt, ka tā ir ļoti garda. Life's good.

Kentucky Fried Chicken ir pagaršots, tagad kārta Pizza Hut, kuru viņi, vismaz kādreiz, solīja atvērt turpat blakus.

Pizza Hut tīkls ir ievērojams ar to, ka neeksistē. Divas reizes esmu mēģinājis atrast viņu ēstuvi un man tas nav izdevies, neskatoties uz to, ka tā teorētiski atrodas piecu metru attālumā. Tas izskatās tā, ka ir dota ēka, uz kuras saskrūvēti Pizza Hut logo un pat kaut kādas bultas un norādes. Esmu sekojis Pizza Hut bultām, norādēm un reklāmām uz zemes, debesīs, zem ūdens, Stokholmā un Helsinkos. Varu droši apgalvot, ka Pizza Hut reklāmas tiek izvietotas pie hermētiski noslēgtām ēkām, kurās ieeju vienkārši nav, un, ja ir, tad tās ved uz kaut kādiem advokātu kantoriem vai Superneto analogām bodēm, bet ne uz Pizza Hut, jo, es pieņemu, tādas ēstuves vispār nav.

update. Komentāros man apgalvo, ka Pizza Hut eksistē. Tā kā tas nesakrīt ar novērojamās realitātes faktiem, man atliek secināt, ka:

a)esmu masveidīgas krāpšanas upuris. Varbūt tiek filmēts kaut kas Trūmena šovam līdzīgs un jūs visi esat aktieri, kuri mēģina man iestāstīt par izdomātas iestādes eksistenci?

vai

b)neeksistē vispār nekas. Varbūt es sapņoju?

Tāds rakstošs noskaņojums šodien.

Došu elektroniskās etiķetes padomu. Sacīsim, jums raksta kāds pilsonis un saka, ziniet, man vajadzētu tādu un šitādu informāciju. Jums tieši tai brīdī ir darba līdz kaklam, un veltīt pilsoņa informācijas vākšanai pusstundu/stundu/dienu jums nesanāk. Visādas skaistas vadlīnijas saka, ka vajag atbildēt, mol, saņēmu jūsu vēsti un ņēmu pie sirds, atbildēšu tiklīdz varēšu, kaut kā tā.

Tad lūk, bērni - neatbildiet pilsonim nekad. Jo, ja pilsoni ignorē, viņam nav īstu iemeslu sāk lekties uz līdzenas vietas. Toties, ja jūs savā neapdomībā liksiet pilsonim saprast, ka ir arī svarīgākas lietas par viņu, pilsonis to ļoti ņems pie sirds. Neklausiet vadlīnijām, bērni.

Šīsdienas īpašā pateicība lai tiek Merkura retrogrāda beigām. Man beidzot atsūtīja failus un datus, no kuriem ir jēga, ar kuriem es varu saprasties un kuri runā ar mani.

Pateicības parastās:
a)jaukajai frizierei, kura nošķina manas krēpes, uzpūta kaut ko smaržīgu un piezīmēja, ka man mājās laikam ir kaķītis;
b)vokāli instrumentālajam ansamblim Status Quo par ziņģi "Marguerita Time", kura akurāt tagad skan austiņās.

Pateicība preventīvā - tam īblim, kurš šorīt iedzina mani melnā izmisumā un sabradāja visu manu atlikušo dzīvi.