OK, es pajokoju par tām pateicībām, bet nu papateikšos vēl, grāmatās saka, ka tas ir svētīgi. Uz dančiem vasarā bija tas amerikāņu pasniedzējs, daudz un ātri klaigāja un beigās arī šito izmeta, ziniet, cik humble viņš jūtoties un grateful, ka viņam ir iespēja vizināties pa pasauli un aizrādīt cilvēkiem, ka viņi neprot dejot.

Bet tas kļūst sarežģīti, atrast svaigas tēmas pateicībai. Kas nekaitēja kara laikā. Nedabūji šrapneli zarnās - diena ir izdevusies. Laikam tāpēc tos karus rīko, aprūkstas pateicības materiāla.

Anyway.

Esmu pateicīgs kaķītim, kurš mani neuzbļāva augšā kā parasti, sešos no rīta, bet ļāva izgulēties až līdz pusdeviņiem.
Esmu pateicīgs tam vīram, kurš man pārdeva mobilā telefona akumulatoru un ar šo vienkāršo un cildeno rīcību mani ļoti nomierināja un iepriecināja.
Esmu pateicīgs par (te ir pauze uz minūtēm 20, jo viena ideja man ir, bet to es nerakstīšu, jo tā nav nogatavojusies un es arī ne) to, ka ir sestdiena un rīt ir vēl vesela brīvdiena priekšā.

un vēl labā ziņa ir tāda, ka man ir nedēļa lai uzceptu mazu stāstiņu. Atliek tikai izdomāt, par ko.