Labā ziņa ir tāda, ka mans izmantojamais autobusa maršruts neliekas sevišķi cietis no septembra iestāšanās. Ticība labajam uz pasaules drusku palēcās. Vai arī tā bija tāda reta veiksme, jo puse no pieturas kontingenta, ieraudzījuši pa busu rosāmies kontrolierus, izlēma, ka kāps atpakaļ un gaidīs nākamo.

Allažīn mulsina, cik labprāt un viegli cilvēki atzīstas savā muļķībā un aprobežotībā. Tas laikam no lielas pašcieņas.

Piemēram, "es nesaprotu, kā var kaut ko tādu pateikt!". Emm...nu, ok, tu esi cilvēks ar nulli iztēles un nulli empātijas, vai par to visiem jālielās? "Es nesaprotu, kā kaut kas tāds var patikt!". Labi, labi, rimsties, mēs tev jūtam līdzi, laikam ir grūti būt ar tik cietu galvu un skaļu rīkli. Kāpēc tā jāreklamē sava intelekta trūkumi?

Tiešām, nespēju to saprast...8)