Uz Rīgu pamazām riktējoties Kentukijas Fraidie Čikeni, tas jauki (viņi gan riktējas kopš 2008.gada, bet, pieņemu, ka laime vienkārši ir liela un nāk maziem solīšiem). Southern Fried Chicken, lai arī tīri ēdami, tomēr sagrāva manus sapņus, jo viņiem nebija vistu spārnu spaiņa, un bez vistu spārnu spaiņa es nespēju pienācīgi deģenerēties. Kārtīgam deģenerātam vajag vistu spārnu spaini un trīslitru kolas glāzi, tad process notiek kā labākajās filmās. Stereotips. It kā ar griķiem un paniņām nevarētu uzēst treknu kuņģi. Var gan.

Turpinot par filmām, viņdien redzēju aizgrābjošu video rulli par to, kā puisis skatās telefonā, garām iet meitene un maucas pret zemi, puisis neko nemana un nabadzīte lasa savus izbirušos sapņus, citronus un frančmaizes kukelīti pa bruģi, posts un negals. Toties variantā, kad puisis vienkārši skatās atmosfērā un pārdomā grafu teoriju, apkritušamā meitene rada viņam iespēju mesties šai klāt, salasīt abus citronus un momentā doties kopā ar viņu dzīvē.

No šejienes man ir doma par stereotipiem, pirmkārt, kāpēc digitāls video ir jāsauc par rulli, un kāpēc iepirkumu turzās vienmēr un mūžīgi ir jāatrodas frančmaizes kukelim? Es saku, ka ir laiks lauzt sterotipus, laiks pagrimt ar sklandraušiem un pelēkajiem zirņiem un iepirkumu turzās nest pelmeņus un majonēzi!

Kuri, protams, sašķīstu uz bruģa, telefonu nepētošais puisis paslīdētu uz majonēzes un ielauztu pakausi uz bruģa. Toties, ja blenztu telefonā, paliktu sveiks un vesels.

Blenziet telefonos, biedri.