Tā kā pēdējā laikā esmu koncentrējies uz Bretaņas hercogistes nosargāšanu pret visādiem mūdžiem (tak nenosargāju, pēdējais de Renē mantinieks, bīskaps, tļa, līda kauties un letāli atrāvās, nepamanīju, mea culpa, tagad Valuā mūs paņems un tutū dinastija), vārdu sakot, strādāju garīgumentālu darbu, mana otrā daļa aizvilka mani uz fitnesa klubu, kā personu, kuru reizi mēnesī var vest tāpat vien patusēt. Pirmo pusstundu es jutos ļoti varonīgs, bet tad viņas sāka pievērsties presei un muguras muskuļiem, abet man šai jomā nav nekā tāda īpaša. Bet vismaz izvēdināju organismu un tagad jūtos aplam sportisks. Štrunts ar Bretaņu, iestāšos par kādu īru hercogu un tad jau kaut kā.

Also, Coherence (2013) izrādījās tīri jauka filma. Mani aplam kaitina tā mode filmēt ar kameru drebošā roķelē, bet ar laiku filma kļuva gana interesanta, lai šī stulbā izdarība man pārstātu krist uz atlikušā nerva. Nu, vārdsakot, atlidojusi ellīga komēta, a pa to laiku mājā savācas draugu (bugege! zinām tādus draugus!) kompānija, nu, un nodziest gaisma. Gaisma parādās, toties ļoti mīlīgi un patīkamā tempā attīstās elle zemes virsū, un arī nākamais saulainais rīts neatnes laimi, un tas viss, imho, bez neviena specefekta, izņemot to brīnumsveci debesīs.