Mošanās pēc tik ilgām brīvdienām nenotiek ar pirmo reizi, toties sapņus var paskatīties. Piemēram, šorīt ar veselu baru kosmoskuģu laidām skatīties, kas tā par anomāliju plivinās pa mūsu Saules sistēmu, un ko neteiksi, baigais klucis lido, pilns ar citplanētiešiem. Mēs tā kā drusku pietauvojāmies pie tā kluča un ap stūri paskatījāmies, kas tie tādi, tak šie mūs pamanīja un sāka ar kaut ko šaut, bet tā diezgan negribīgi. Tad vēl pārītis pienāca tuvāk un ieteica mest mieru, varam tak normāli parunāties, galu galā. Šitais klucis viņiem esot milzonīgs atomreaktors, kas lidinās apkārt un piegādā enerģiju pēc vajadzības, megakruta tehnoloģija. Es aizrādīju, ka švaki apsargājat savu tehnoloģiju, katrs duraks ar spaini var pielidot tuvāk un sabērt smiltis zobratos, bet šie nosmīkņāja, ka mēs esam pietauvojušies pie attāla nostūra, kur gadu desmitiem neviens nav bijis, tā ka šiem nav bijis laika izsaukt īsto zonderbrigādi, kura mūs dezintegrētu lupatās, bet tad vispār pārdomājuši, ko tur kašķi meklēt.

Es atkal teicu, ka mums uz Zemes arī ir šitāds kruts reaktors, tikai nelido, bet tas ir štrunts. Cik tā darba, apliet visu ar betonu, lai turas kopā, un pie viena gala pielikt izpūtēju, lai lidinās. Un tak izdevās arī, mēs ar citplanētiešiem vēl atzīmējām sekmīgo mūsu betona reaktora pārlidināšanos pāri Rīgai, akurāt virs 13.janvāra ielas pieturas pāri pārsvilpa kādu divsimts metru augstumā, un vēl bija galds ar sagrieztiem dārzeņiem, tur, bietes, burkāni, selerijas, un es vēl teicu, lai citplanētieši uzmanās, ka nedabū kādu alerģiju, bet šie tik sukāja iekšā selerijas.

Tad es pamodos, nosnaudis apmēram 15 minūtes.