Sestdiena kaut kāda ārpus Matricas izkritusi. No rīta es guļu no visa spēka un ignorēju badā mirstošo kaķīti, kurš ar pēdējiem spēkiem brēc pa durvju apakšu. Beidzot man apnīk, es pieceļos un izrādās pusstunda pāri manam parastajam celšanās laikam. Jo inteliģentajam modinātājam ir likts zvanīt darba dienās. Trolejbuss uz darbu velkas, bet ne tāpēc, ka ielas pārpildītas, bet tāpēc, ka nevar skriet grafikam pa priekšu. Stāv pa minūtei katrā pieturā.

Dzimtās datu bāzes velkas, jo tagad ir sestdiena, kad notiek visādi elektroniski uzkopšanas darbi.

Par vakardienu runājot, pasākums ir vai nu labāk organizēts, vai kā. Parasti Āgenskalns ir aizbāzts ar mašīnām un krustojumā pie mājas ik pa brīdim iestājas pilnīgs korķis, jo stāv visi un nekustas neviens un nekur. Šoreiz kluss un tukšs, kā parastā dienā. Pāris mašīnas vairāk nekā parasti, tas viss.

Sevis salīdzināšana ar citiem ir īvuls. Tāpēc visādas "iedvesmojošas" lēkājošu veceņu un sprintojošu invalīdu bildes ar parakstu, mol, ja jau jamie To Var, tad tev, ar visām rokām un kājām, un bez 20 gadiem nāvei parādā, ir jāvar Daudz Vairāk - visas tās bildes ir ļaunums, to izplatītāji ir ļauni un viņiem visiem ir briesmīgi jāapkaunas par savu ļaunumu.