Runājot par literatūru, Astrīda Lindgrēna zināmā mērā rullē. "Brālītis un Karlsons" bērnībā mani tā aizgrāba, ka es izrakstīju no grāmatas laukā fragmentus, lai varētu nesāt līdzi kabatās, pati grāmata bija par lielu. Kaut kādi seši gadeļi tad bija. Sālsvārnas salas vasarnieki mani aizgrāba dažus gadus vēlāk, līdz pārrakstīšanai gan lietas nenonāca.

No otras puses, Ronju vecenīte varēja arī izlaist, brāļi Lauvassirdis bija pārlieku gōtiski un makābri, savukārt pie Mio, manu Mio man uznāca vēlēšanās dedzināt mājas un dziedāt jautras dziesmiņas. Nebija jau tik slikti, īvulais bruņinieks Kato un visas štelles, par to nekādu pretenziju. Moments, kas mani sarūgtināja, bija metode, kā to sīko murmuli apmācīja spēlēt Pāna flautu, vai nu kā to grabažu sauc. "Pajem to ķetnās un sasildi ar savu elpu". A pa purnu? Vēl varēja ieteikt "atrast Savu Centru", "ļaut sevī Uzplaukt Varavīksnes Dārzam" vai "Dabas Gari parādīs tev Pareizo Ceļu", idiots.