Sirdna bija parasts lodveida planktons, kad pilnīgi negaidot te pēkšņi!
Vārdu sakot, pirms nedēļas slāju uz darbu un zem ceļmalas krūma ieraudzīju tupam melnu putneli ar oranžu knābi un melni baltu galvu. Momentā pamodās manī snaudošais naturālists, ornitologs un putnu vērotājs un sāka sajūsmā spiegt, vī, kvī, putniš!
Putnelis nebija ne zvirbulis, ne balodis, ne zīlīte, ne pīle, līdz ar ko manas zināšanas ornitoloģijā bija izsmeltas. Piebīdījos šim pēc iespējas tuvāk un nobildēju ar telefonu, cieši apņemdamies tūdaļ pat nopirkt kārtīgu fočuku ar pusmetru garu objektīvu, visu piebāztu ar kārļiem ceisiem, lai var kārtīgi bildēt dzīvo dabu, kas, protams, ir visa mana mūža sapnis.
Iesākumam nodomāju atrast, kas īsti bija šis letarģiskais mošķis, kas atļāvās nobildēties. Diemžēl, tas nebija mītiskais riekstrozis, kā es pirmajā sajūsmā iedomājos. Izurbies cauri vismaz trim interneta lapām, es nolēmu, ka putns visgaužāk atgādina strazdu, ja precīzāk, melno mežastrazdu (Turdus merula). Vienīgā dīvainība bija tāda, ka visos divos pieejamos turdusa attēlos tas bija vai nu brūnpelēki plekšains sievietes gadījumā, vai melns kā velns vīrieša gadījumā. Ak, bet kas gan ir šis baltgalvas turduss? es sev jautāju, ziņas no Ukrainas frontes pārlasīdams.
Izrādās, ka turduss vien tas ir, vienkārši sirgst ar smalku kaiti, leicismu
Nu varu nomierināties, jo skaidrs, ka esmu uzdūries parastam turdusam, tas ir, strazdam, kurš savā nodabā tupēja zem krūma un klusi smīkņāja, kamēr kāds tusnis ar telefonu šim lēkāja šim apkārt.
Cita starpā, piektdienu vakaros var sariktēties aizbraukt uz Ķemeriem, pūces paklausīties. Foršs pasākums.