Daudz dzird par homofobiem. Tie ir cilvēki, kuri baidās no homofīliem.

Kino skatījām The Monuments Men. Nu, kā lai saka...parts of it are excellent.

Klūnijs ir mēģinājis izveidot kaut ko, kas ir gan komēdija, gan vēsturiska filma, gan kara filma, gan drāma, gan holokausta kārtējā piesaukšana, gan biogrāfiska filma, gan vēl sazin kas. Rezultātā man palika iespaids par kaut ko saraustītu un nepabeigtu. Ar varoņiem filma tā arī neiepazīstina, viņi ir vienādi kā no konveijera. Viens ir resns, otrs maziņš, tā arī viņus var atķirt. Iespējams, ja ir lasīta grāmata (es neesmu lasījis) daudzas smalkās lietas un savstarpējās attiecības iegūst krāsu un nozīmi, bet ar mani tā nenotika. Klūnija lekcijas par to, ka Ģentes altārgleznu bojāeja iznīcinās civilizāciju kā šitādu, neuzrunā. Ieraugot to bildi, man netika radīta sajūta, ka ir izglābts kaut jel kas, izņemot gleznu no laikmeta, kad cilvēkiem bija atšķirīgi uzskati par skaistumu.

Radiste Keita neatrod neko labāku, kā desmit reizes atkārtot Metam Deimonam, ka ir takš Parīzē. Cilvēki smēķē visur un vienmēr. Pirmais smēķētājs filmā kāsē ka traks, pēc tam smēķēšanas kaitīguma mesedžs tiek uzskatīts par nosūtītu un tad viņi vienkārši smēķē pa septiņdesmit cigaretēm dienā.

Ir atsevišķas simpātiskas un sirsnīgas epizodes, bet viena ir tur, otra šite, un trešā vispār aiz stūra. Otrreiz nesaņemtos.

Nu, ko...jāievada acīs karmelozes nātrija sāli, citas izejas laikam nav.