Cirslis, sasodīts.

No rīta piesēžos pie The Stanley Parable. Pēc kādas pusstundas un viegli nošķiebta jumta es savācu pendeles, sabučoju savu burvīgo un lielisko sievu un dodos pelnīt melnas maizes riecientiņu. Pēc kādas stundas, jau otrā Daugavas pusē, es aptveru, ka man dzīvē kaut kā pietrūkst, un tā ir mana soma. Ar maku, atslēgām, reģistrācijas apliecībām un visu, kas piederas. Seko filmas tīšana atpakaļ un klusa cerība, ka es to tarbu esmu atstājis mājās. Nope, neesot redzama. Ripinos atpakaļ, lai personīgi pārliecinātos, ka soma ar visu manu iedzīvi patiesi ir zudusi trolejbusā, ar visiem priekiem, kuri var izrietēt no totālas dokumentu atjaunošanas. Izvandu pusi mājas, somas nav, un man sāk celties adrenalīns un holesterīns. Pēc klusa izmisuma mirkļa tas krāms tomēr atrodas, karājoties kaut kādā idiotiskā vietā, kur kopš pasaules radīšanas neviens somas nav karinājis un nekarinās, ja man vēl ir kāda teikšana palikusi.

Fuf!