Čangaļi (nejaukt ar latgaļiem...), es jums teikšu, ir viena nestabila kompānija. Kurzemnieks un pat vidzemnieks varbūt tevi nenobučos no galvas līdz kājām un nepiebaros līdz vemšanai un kuņģa trūcei, tak arī tuteni mugurā negrūdīs un uz tava kapa nečurās par katru sīkumu.

Piemērs iz dzīves. Vai nāves. Doti XX gadsimta sešdesmitie gadi un Skudrīšu skolas direktors. Bija tāda skola, ar skatu uz Rušona ezeru. Direktors bija čangalis, kā arī lielāks komunists par Kārli Marksu, zvērīga kombinācija. Jamais dzīvoja, dzīvoja un tad, protams, nomira, un nonāca kapos. Ja šausmīgi nemaldos, 1969.gadā. Gandrīz puse gadsimta pagājusi.

Kapakmeņu noformējums tajos kapos ir diezgan vienveidīgs. Pulēta akmens plāksne, vārds, uzvārds, datumi un dzejas rinda. Un akmenī iestrādāta nelaiķa bilde. Pagājusi puse gadsimta, bet vēl aizvien kādam, es uzdrošinos teikt, čangalim, ir tāds naids pret nelaiķi, ka vēl aizvien nāk un dauza nelaiķa bildi. Sit ar kādu āmuru vai akmeni, kamēr bilde driskās. Bildi atjauno, bet atriebējs neatlaižas un vēl šobaltdien turpina dauzīt kapakmeni.

Ko tas direktors tādu ierieba? Kam ir tāds naids?

Čangaļi (nejaukt ar latgaļiem...), viņi ir tādi.