Vīkendā tapa apmeklētas vecmammas mājas, kurās es pirms, mja, 32 - 37 gadiem pavadīju vasaras. Vēl viens šķūnis un kūts neskaitās, divi šķūņi vēl turas. Māja apšūta ar ķieģeļiem, bet jumts tas pats vecais, skārda grabulis. Onkulis sodījās, ka no tāda jumta neesot nekāda mikroklimata mājās. Toties baigi labi skan āboli, ripodami pa to zemē. Vītolu alejas ar visām meža zemenēm vairs nav, purvelis izrakts. Vieta, kur es ar āmuru situ visu, par ko nevarēja dabūt brāzienu, studēju Maksīša Pihelšteinieša, Vinnija Pūka un citu monstru izdarības, izcīnīju vēsturiskas kaujas ar plastmasas armijām, kremtu cukurgraudus un minu šujmašīnas pedāli, iedomādamies, ka tas ir vilciens. Un es drīkstēju mazgāt piena centrifūgu, tas bija liels gods. Tur istabā bija šūpoles un tik klasisks skolas sols, ka es tādus dzīvē pat neesmu redzējis, un būcenis, piebāzts ar "Zinātnes un tehnikas" un "Veselības" numuriem, un es vēl tagad atceros joga bildi, kurš sev lēja degunā ūdeni, tīrās šausmas. Vēl dažas dinozauru grāmatas, bet tādas kārtīgas un zinātniskas, ne jau tur rozā ķēmu piedzīvojumi par draudzības, dalīšanās un komandas darba noderību. Ar šampinjoniem ābeļdārzā un ogu krūmu rindu, un lietus ūdens vannu, un diviem plastmasas subjektiem, no kuriem labais dzīvoja vēl ilgi, bet slikto es izmetu, jo viņš bija ļauns. Un lietus laikā es pieliku krēslu pie loga un pārliku aizkaru pāri, un man bija pašam sava māja ar logu.

Bez televizora un bez telefona, toties ar sivēnu savstarpējo attiecību pētījumiem un siena grābšanu ar manu personīgo mazo koka grābeklīti, un ar vecākiem otrā Latvijas galā - kas varēja būt labāks par to?