September 3rd, 2013
07:39 am
Skola sākas. Jaunatne ir apzinīga, izpilda reveransus "brokastu" virzienā. Pagājušogad novilka, man liekas, divas dienas, tad pārstāja.
01:12 pm
Sirmo apeņu sindroms.
Kas būs pēc gada? Nu, tad jau redzēs. A moš neredzēs, hehehe. Tas būs tāds interesants pasākums - paskatīties, vai vēl ir, ar ko paskatīties.
Ko vispār var pateikt par cilvēka dzīvi, pirms tā vēl nav cauri un tad beidzot ir redzama no sākuma līdz galam? Un arī pēc tam, kad cilvēka domas un darbi dzīvo tālāk, kas zina, ko tie nesīs pēc 10 gadiem? Vai pēc 100? Vai 1000? Vai vispār kaut ko nesīs?
Tāpēc jau bērēs visi sanāk un stāsta - nelaiķis bija tāds un nelaiķis bija šitāds. Nelaiķis savu ir pateicis un padarījis, ir īstais laiks savilkt galus kopā. Dzīves laikā jau nevar zināt, ko tas nelaiķis nostrādās nākamajās piecās minūtēs. Sacīsim, jamais ir izcils aktieris un gādīgs septiņpadsmit bērnu tēvs, un tikko tu paver muti, lai atzīmētu šo faktu, tā šis uzreiz ir nekur nederīgs feldšeris un nemaksā alimentus, sit vai nost. Tikko tu gribi teikt, fuj, kā var būt tik draņķīgs feldšeris, šis izgudro Latvijas Nokiju un katrā ciemā šim ir pa zelta bistei pie kultūras nama, lai gan alimentus turpina nemaksāt. Un tādā garā.
Neatminos fābulas precīzo tekstu, bet tur bija iesaistīti ķīnieši, un ko ķīnieši dara, tas labi darīts. Kaut kā tā, ka vecajam ķīnietim (Ķ) bija dēls, liels malacis un vispār puisis uz goda. Viss ciems priecājās, mol, kas par puisi, cik tu laimīgs esi, vecais Ķ! Bet vecais Ķ teica, paskatīsimies, paskatīsimies un iemantoja veca, stulba rūgumpoda slavu.
Tad minētais dēls salauza kāju un ciems krita histērijā, oj, viņi teica, vecais Ķ, cik tu tagad esi nelaimīgs, vai ne?! Paskatīsimies, paskatīsimies, teica vecais Ķ un iemantoja nesalokāma optimista slavu.
Tad ciemā ieradās ķeizara karavīri un savāca visus jaunos puišus uz ķeizara harēmu (ķeizars bija visai orientēts, ziniet, kā jau visi Orienta ķeizari), izņemot to fruktu ar salauzto kāju. Ciems kratīja galvas un teica, oj, vecais Ķ gan izvilcis laimīgo biļeti! A vecais Ķ teica paskatīsimies, paskatīsimies un atjaunoja rūgumpoda statusu.
Tā viņiem tur ilgi gāja, ciems pamīšus izmisumā un sajūsmā, kamēr vecais Ķ ne par ko sevišķi nesatraucās, jo, kas zina, kas pēc gada būs.
Labā ziņa ir tā, ka uz 10 000 ķīniešu ir tikai viens, kas nav galīgi stulbs un tam pašam daudz nav atlicis.
Ko vispār var pateikt par cilvēka dzīvi, pirms tā vēl nav cauri un tad beidzot ir redzama no sākuma līdz galam? Un arī pēc tam, kad cilvēka domas un darbi dzīvo tālāk, kas zina, ko tie nesīs pēc 10 gadiem? Vai pēc 100? Vai 1000? Vai vispār kaut ko nesīs?
Tāpēc jau bērēs visi sanāk un stāsta - nelaiķis bija tāds un nelaiķis bija šitāds. Nelaiķis savu ir pateicis un padarījis, ir īstais laiks savilkt galus kopā. Dzīves laikā jau nevar zināt, ko tas nelaiķis nostrādās nākamajās piecās minūtēs. Sacīsim, jamais ir izcils aktieris un gādīgs septiņpadsmit bērnu tēvs, un tikko tu paver muti, lai atzīmētu šo faktu, tā šis uzreiz ir nekur nederīgs feldšeris un nemaksā alimentus, sit vai nost. Tikko tu gribi teikt, fuj, kā var būt tik draņķīgs feldšeris, šis izgudro Latvijas Nokiju un katrā ciemā šim ir pa zelta bistei pie kultūras nama, lai gan alimentus turpina nemaksāt. Un tādā garā.
Neatminos fābulas precīzo tekstu, bet tur bija iesaistīti ķīnieši, un ko ķīnieši dara, tas labi darīts. Kaut kā tā, ka vecajam ķīnietim (Ķ) bija dēls, liels malacis un vispār puisis uz goda. Viss ciems priecājās, mol, kas par puisi, cik tu laimīgs esi, vecais Ķ! Bet vecais Ķ teica, paskatīsimies, paskatīsimies un iemantoja veca, stulba rūgumpoda slavu.
Tad minētais dēls salauza kāju un ciems krita histērijā, oj, viņi teica, vecais Ķ, cik tu tagad esi nelaimīgs, vai ne?! Paskatīsimies, paskatīsimies, teica vecais Ķ un iemantoja nesalokāma optimista slavu.
Tad ciemā ieradās ķeizara karavīri un savāca visus jaunos puišus uz ķeizara harēmu (ķeizars bija visai orientēts, ziniet, kā jau visi Orienta ķeizari), izņemot to fruktu ar salauzto kāju. Ciems kratīja galvas un teica, oj, vecais Ķ gan izvilcis laimīgo biļeti! A vecais Ķ teica paskatīsimies, paskatīsimies un atjaunoja rūgumpoda statusu.
Tā viņiem tur ilgi gāja, ciems pamīšus izmisumā un sajūsmā, kamēr vecais Ķ ne par ko sevišķi nesatraucās, jo, kas zina, kas pēc gada būs.
Labā ziņa ir tā, ka uz 10 000 ķīniešu ir tikai viens, kas nav galīgi stulbs un tam pašam daudz nav atlicis.