Bijām nelielā promenādē (es pārmērīju kartē, distance ir kaut kur 4,5 kilometri).

No Akmens tilta tipu tapu uz Salinieku. Tur ir visādas smukas krastmalas, daudz vietas, kur piesiet savas jachtas, kad atbraucat uz tirgu pēc lētajām reņģēm. Vēl ir slīpleņķu soliņi, kur sēdēt cilvēkiem, kuri pazaudējuši pusi pakaļas. Un vēl ir tāds mazs tunelītis, no kura bariem peld laukā tie dziļās iegrimes upes kuģīši (nu, tās mazās galošas, kuras varētu pieliet ar ūdeni pirmais desmit centimetru augstais vilnis).

Atvilkām elpu un šturmējām Salu tiltu pa to fifīgo galeriju tilta apakšā. Teikšu, kā ir, tiltu apķēpāšanas māksla kopš saldajiem deviņdesmitajiem, kad es tur biju iepriekšējā reizē, ir stipri pavītusi. Nav vairs tādu darbu, ne. Daži gan ir tīri zimpātiski, piemēram, tā bizbizmārīte Zaķusalas galā. Bet nu pašvaki, pašvaki.

Lucavsalā dārziņu kolonijas vietā izrādās lielizmēra parks ar Somersby būdiņu, kurā iebaudām sidru un soļanku ar rekordlielu olīvu skaitu tajā, sešas gabalas! Izklaidējamies, komentējot tēlus, kuri vizinās pa Daugavu, ieķērušies tādā viltīgā uzpariktē. Tas viss saucas Rīgas Atmodas parks, ārkārtīgi patriotiski. Lai gan nē, muldu, nevis awake, bet wake parks, tobiš Rīgas Vāķēšanas parks. Saskaņā ar parka ideju, Rīga ir mirusi.

Tik drūmā vietā neuzkavējamies un dodamies medīt tramvaju, kas mūs aizved mājās.

Tā bija mūsu nelielā promenāde.