Uznāca vajadzība pēc medicīniskas apskates, apdrošinātāji tādu grib. OK, aiztipinu pie ģimenes ārstes. Nope, ģimenes ārste nejūtas autorizēta uz šito pasākumu, ej vien, sirdna uz vēcēčetri, vai stradiņiem, vai torņakalnu.

Kāda velna pēc es aizgāju uz to Torņakalna poliklīniku? Es pilnībā būtu izticis bez divu vecmāmuļu frontes piedzīvojumu stāstiem, kurus pārtrauc sajūsmināta kunga komentāri. Kungs drusku rausta valodu, toties sūc alu. Viņš ir nogruntējies uz ilgu gaidīšanu, un alus pļumpēšana poliklīnikas rindā ir normas robežās, jo kurš kristīgs cilvēks var izturēt desmit stundas poliklīnikā bez alus? Vispār viņam vajadzējis paņemt šņabi, lūk. Manu profilaktisko apskati apkalpo ārpus rindas, tāpat kā divdesmit citus ārpusrindeniekus. Pirmā daktere drusku salaida dēlī uzvārdu, un mani jau tik bieži ir nosaukuši par Štridnu, ka jau liekas tā kā neērti labot dakterus, dakteri tomēr, ziniet. Latviskā mentalitāte paģēr aplaizīt daktera zābakus, nevis norādīt uz analfabētismu un neorientēšanos latviešu rakstu zīmēs.

Jums ir mērīts acu spiediens? Man nebija. Biju tikai redzējis, kā cilvēkam iedzen acī kaut kādu adāmadatu un saka - sēdiet tak mierīgi! Šoreiz līdz krāsns kruķim acī nenonāca, mērīšana notiek tādējādi, ka tevi nosēdina pie verķa, kurš pilnīgi negaidot un bez brīdinājuma pūš acī ar nežēlīgu spēku. Ar refleksiem man viss kārtībā, pie pirmā pūtiena es izlēcu ārā pa logu ar mērķi doties uz Gibraltāru un lūgt politisko patvērumu. Otrajā piegājienā māsiņa mani pietur ar trenētu tvērienu un pūslis man pūš acī uz nebēdu. Esot par lielu. Imho, 20, kas nemaz tik traki nav, ja ticam internetam. Pirmdien jāiet vēl, tad pie darba ķersies kompjūters, aha!