Bērnišķība un maģiskā domāšana. Esmu ieķīlējies kaut kur attīstībā, tā ja.

Tā es nospriedu šodien, kad, karstumā ģībdams un svīzdams skaidru acetonu, klimtu pa ielām. Jāpiezīmē, ka es klimstu ļoti apzinīgi. Tikai taisni uz priekšu, nevēzējot rokas un citus priekšmetus. Mainot trajektorijas, allaž palūru pār plecu, vai kaut kas nelido virsū. Uz velosipēdistu celiņiem kāpju tikai tad, kad savādāk nevar, pirms tam rūpīgi pārliecinoties, ka neviena nav tuvumā. Šitāds cēls un apzinīgs es kātoju pa pilsētu un klapēju sev pa plecu, kāds es jauks puisis, spraud vai klāt ordeni un liec pie sienas, nudien!

Tā ir kļūda #1

Nujā, un tad es izlasu, ka kājāmgājēji ir idejōtu varza un Stokholmā tādus izlamā uz vietas skaidrā stokholmiešu valodā.

Te parādās kļūda #2, kļūdas #1 loģiskais turpinājums - es ņemu pie sirds šitādus izteicienus. Es jūtu, ka dižā kājāmgājēju nācija ir apspļaudīta un es par visiem vairāk, jo es tak uzvedos priekšzīmīgi un kur mans pīrādziņš?

Cik muļķīgi.