Atkal uz kino aiztipinājām, izpildīt patriotisko pienākumu. Noskatīties Sapņu komandu 1935, tobiš. Nujā, visi laikam ir redzējuši, bet labāk vēlu, nekā nekad, vai ne? Pats tu bremze.

Tapu pārsteigts. Filma nebija ar pretenziju uz augsto mākslu, neviens visā filmā piecas minūtes klusēdams neblenza logā, lai pēc tam nošautu suni, nošautos pats un nodedzinātu barona muižu/partijas komiteju, kaut kas neiedomājams iekš latvju kino. Labticīgi pieņemu, ka vēsturnieki visu filmas laiku vārtījās pa zemi un kliedza no anahronismu radītajām spazmām, bet tā ir viņu problēma. Manuprāt, filmētāji bija tīri labi piestrādājuši pie tā, lai attēlotu juras laikmeta basketbolu un dzīvi vispār.

Un jā, reizēm ierunātais teksts nesaskanēja ar aktiera mutes plātīšanu.

Abet savādāk, es teikšu, tā bija aplam jauka filma! Abzolūti skatāma, ka es jums saku!