Par mākslu. Noskatījos trīsdē Hobitu. Nu, ko lai saka. Pirmkārt, fuj par trīsdē. Trīsdē ir diezgan droša garantija, ka bez trīsdē filmā nekā vairāk nebūs (spilgts piemērs - Avatārs.).

Nebija jau tik ļauni, filma tīri skatāma. Bet. Otrkārt, filmētāji tukšā dūšā ir palasījušies Ojāra Rubeņa tēzes par to, ka stulbāku un kaitinošāku liekēdi par dzīvu autoru uz pasaules ir grūti atrast. Filmētāji uzgūglēja Tolkinu un sev par lielu sajūsmu atklāja, ka jamais tak ir beigts! Džeksonu Pēcis až stenderē iekoda no dusmām uz sevi, ka Gredzenu Pavēlnieku uzņēmis samērā tuvu tekstam. I-de-jōts! viņš brēca, tad nomierinājās un ķērās pie lietas.

Kā māca O.Rubenis, autors ir mudaks un tikai režisors zin, kā tās štelles ir darāmas. Grāmata ar slaidu loku tika izmesta otrreizējai pārstrādei un Hobitā parādījās zemi sadrebinošas emocijas, epohāli mahači un heroisku kalibru vijeboni. Tas ir, skatāms produkts.

Sava loģika, protams, tajā ir. "This tale grew in the telling", kā teica kāds nevienam neinteresants autors, kuram reiz bija pagadījusies mārketējama ideja. Vispirms jamais uzcepa mazu mīļu pasaciņu par hobitu, kura pēcāk izauga par eposu. Pēcis sekoja šai loģikai un mēģināja pēc Gredzenu Pavēlnieka uzbliezt kaut ko vēl monumentālāku, mēģinādams Hobita izspiest kaut ko, kas tajā vēl nav. Sanāca tīri ok mūvijs, tikai bez hobita.

Labā ziņa ir tā, ka nāk nešpetns sals. Tas ir, tagad sakritusī katastrofa piesals pie jumtiem klāt un nenāks zemē lāsteku formā.