Rīts un ciba.

Priecājos, kā citiem neiet un atzīmēju pofigisma pozitīvo pusi. Manam organismam par zobiem nospļauties, nu, zobi, nu un? Ja grib, lai sapūst, liela muiža. Izurba un sabāza ģifti? Nu, un? Izrāva? Artodieviņ, laimīgu ceļu.

Nekādas cīņas, nekādu iekaisumu, nekādas temperatūras, nekādas rāpošanas pa sienām naktī pulksten trijos. Pofig mums tie zobi vai viņu neesamība.

Toties vakar apmeklējām kultūru, Dailes teātra Amadejs. Jauka luga, manuprāt. Aktieri - kā nu kurā brīdī, bet ne es mākslas kritiķis esmu, ne arī viņiem manas domas rūp. Saljēri vinnēja, tas galvenais (es balsoju par viduvējībām, no pasaran, un tādā garā).

Interesantāks moments bija iekļūšana zālē. Fatālas apstākļu sakritības dēļ ierados teātrī bišķi pēc lugas sākuma un dabūju kaktiņā klusi klusi stāvēt un klausīties Skraljēri monologu, līdz kādā brīdī uzrāva mūziku, un es pa to trobeli drīkstēju lavīties uz savu vietu. Aktieriem traucējot, ka pa zāli kāds stampājas izrādes laikā.