Kamēr avīzēs un citos mēdijos sludina par lietām, no kurām neko nesaprotu, tikmēr viss ir skaidrs un štokos. Tikko viņi sāk rakstīt par to, no kā es kaut ko tomēr saprotu, vienas vienīgas muļķības.

Un tā nav tikai ar mani. Esmu filmas Bucket List noskatīšanās procesā (Nikolsons ar Frīmenu laiž ārā garu onkoloģijas nodaļā, izdomā, ka vajadzētu pirms beigām drusku pajandalēt). Ceru, ka rīt noskatīšos līdz galam, ar ceturto piegājienu.

Tas nu tā. Filma kā filma, nekā satriecoša, bet nu tīri skatāma un tā. Bet kāds bargs kritiķis to filmu nolicis zemāk par pilsētas kanalizāciju un izlamājis ka vai nu. Kāpēc? Jo reizi 100 gados ir ieraudzījis ko tādu, kurā pats orientējas, tas ir, pats ir cīnījies ar vēzi un izbaudījis ķīmijterapiju, līdz ar ko atrod abu filmas varoņu sprigano rāpšanos piramīdā par visai neticamu esam.

Nekad nav labi. Re, latvieši ir pēkakas, jo ārzemēs, raugi, tur visi turas cits pie cita iekrampējušies, kur viens pakistānis, tur tūlīt būs viss ciems klāt, vai atkal poļi un leiši, tikai pēkakas latvieši katrs pats par sevi, fuj.

Abet, kad latvieši mēģina laboties un pieņem darbā radus, draugus un korešus, tad atkal viņi ir pēkakas, jo tā arī nav brīv, korumpcija, fuj, radus līdzi vilkt ir kauns un arī negods pie viena!

Ta ko ta lai latvieša cilvēks dara?!