Niekus melš par to domu spēku. Es katru dienu ar cerību mēru temperatūru un kunkstu, kaut reiz būtu saslimis, vai?! Ne vella, organisms saka, ka domas viņu nekrata. Pat plaušas, mana parastā cerība, strādā bez aizķeršanās, nevienas štrunta iesnas, nekā. Pat ikziemas bronhīts, sukulents, mani neievēro. A es varbūt gribu būt slims!

Nu, kāpēc es nevaru valstīties pa gultiņu, rimts un apskaidrots, ar kolosālāko iemeslu valstīties pa gultiņu rimtam un apskaidrotam - jo esmu slims!

Nekā. Ja arī valstīties tad tikai kristīgo vērtību (muna vaiņe, muna vaiņe, muna vysleloko vaiņe!) grauzts un mocīts...cūcība.

Sūds no tā domu spēka. Pat ne sūds, no sūda vismaz roze barojas. Ja kāds grib iebilst, apsolos vismaz piecas minūtes iebildēja virzienā projicēt savu runci, vienmēr gatavu uz mazām blēņām.